Curt WITTENBECHER
Kērts Vittenbehers (Curt Wittenbecher), dzimis 1901. gada 1. augustā Magdeburgā un miris 1978. gada 2. janvārī Brēmenē, bija ievērojams vācu gleznotājs, zīmētājs un grafiķis.
Pēc Magdeburgas vidusskolas beigšanas 1921. gadā Vitenbehers sāka mācības Minhenes privātajā tēlotājmākslas skolā Morica Heimana un Valtera Tora vadībā. Pēc tam viņš turpināja studijas Berlīnes-Šarlotenburgas Mākslas augstskolā pie Harolda Bengena un pabeidza tās Magdeburgā pie Ernsta Hofmaņa un Riharda Vinkla Mākslas un rokdarbu skolā. 1925. gadā viņš kļuva par Magdeburgas Svētā Lūkasa mākslinieku biedrības biedru, no kuras drīz pēc tam izstājās. Magdeburgā viņš ieguva augstu reputāciju kā brīvmākslinieks un grafiķis. 1934. gadā viņš kļuva par Bordes Mākslinieku biedrības biedru un līdz tās likvidācijai 1939. gadā bija tās priekšsēdētāja vietnieks. Pēc tam viņš ieņēma vadošu amatu Magdeburgas mākslas biedrībā “Gleichgeschaltete” un bija atbildīgs par ikgadējo mākslas izstāžu organizēšanu Magdeburgā kara gados. Par saviem mākslinieciskajiem sasniegumiem 1942. gadā viņš saņēma Magdeburgas pilsētas mākslas balvu.
Pēc dienesta armijā un militārajās slimnīcās Holandē 1944. gadā Vitenbehers pārcēlās uz Hindelangu Allgäu. Otrā pasaules kara beigās, 1945. gada 16. janvārī, Magdeburgas gaisa uzlidojuma laikā, viņš pilnībā zaudēja savu dzīvokli un visus savus mākslas darbus. 1949. gadā viņš pārcēlās uz Vorpsvedi, bet vēlāk, 1955. gadā, uz Brēmeni, kur līdz pat savai nāvei strādāja kā brīvmākslinieks.
Daudzo ceļojumu laikā, kuru laikā viņš apmeklēja Nīderlandi, Angliju, Šveici, Itāliju, Islandi un galvenokārt Grieķiju, Vitenbehers vienmēr atrada iedvesmu savai glezniecībai.
Vitenbehers bija precējies ar Hildegardu Vitenbeheri, dzimušu Markvardu. Būdama viņa atraitne, viņa lielu daļu no viņa mākslas mantojuma akvareļu un eļļas gleznu veidā novēlēja Brēmenes mājas fondam.
Vitenbehera daiļrades attīstību raksturo savdabīga ekspresionisma posms no naturālistiskas ainavu glezniecības līdz spēcīgai abstrakcijai, kas galu galā noveda pie viņa paša neatkārtojamā stila. Viņa darbi vienmēr sākās ar zīmējumiem, kas bieži rezultējās akvareļos vai eļļas gleznās.
Vitenbehers intensīvi nodarbojās arī ar teoriju un jau agrā vecumā apmeklēja kursus Magdeburgas pieaugušo izglītības centrā. Vēlāk viņš arī lasīja mākslas vēstures lekcijas Brēmenē.
Būdams mūzikas mīļotājs, Vitenbehers labprāt gleznoja koncertu situācijas un vadījās pēc sava pamatprincipa: “Dzirdēt to, ko es redzu – redzēt to, ko es dzirdu”.
Laika gaitā Vitenbehers arvien vairāk pievērsās akvareļiem kā savdabīgākajam mākslinieciskās izteiksmes veidam.
Brēmenes Kunsthalles galvenais kurators Gerhards Gerkenss (Gerhard Gerkens) savā slavinošajā uzrunā veltīja cieņu viņa darbiem.
Viņa eļļas gleznu izlasē iekļauti tādi darbi kā “Ievainotais cilvēks” (1942), par ko KHM Magdeburgā saņēma balvu, “Worpsweder Elegie” (eļļa, 1954. gadā izstādīta Hannoveres Kunstverein) un “Koncerts, fināls” (eļļa, 1970/71). Viņa ainavu gleznojumos, galvenokārt akvareļu formātā, iekļauti Ziemeļjūras, Baltijas jūras, Odenvaldes, Bodenezera, Kornvolas (Anglija), Grieķijas, Nīderlandes un Itālijas motīvi.
Vitenbehera portretēto personību vidū ir Vilhelms Kaisens (Brēmenes mērs), Marija Vigmane (dejotāja), Haralds Kreicbergs (dejotājs), Ernsts Frīdlaenders (publicists), Heincs Frovīns (Vupertāles mērs) un Hanns Lilje (protestantu bīskaps).
Vitenbehers radīja arī tādus portfolio kā “Brēmene – Kērta Vitenbehera skatījumā” (8 zīmējumi ar pildspalvu un tušu, 1960) un “Brēmene – 8 oriģināllitogrāfijas” (1961), kā arī sienas gleznojumus tādās pilsētās kā Brēmene, Bohuma, Magdeburga, Bārbi un Elmshorna.
Viņa darbi atrodas tādās sabiedriskās kolekcijās un iestādēs kā Gētes institūts Atēnās, Brēmenes pilsētas un mākslas zāle, Ķemnicas pašvaldības mākslas kolekcija, Lejassaksijas Valsts galerija un Hannoveres pilsēta, Hamburgas pilsēta, KHM Magdeburgā, Minsteres Valsts muzejs, Märkisches Museum Vitenā/Rūrā un fon der Heydt muzejs Vupertālē.
Viņa izstāžu skaitā ir kolektīvās izstādes Kunsthandlung Heinrihshofen/Magdeburgā (1932), Kaiser-Friedrich-Museum Magdeburgā (1934), Landesmuseum Minsterē (1948/1949), Bremer Kunsthalle (1959), Gētes institūtā Atēnās (1958) un Kunsthalle Bremerhavenā (1969).