Eugen Kucher

Eižens Kučers nebija parasts otas mākslinieks, viņš bija dvēseles ķērājs, kas iemūžināja savas dzimtenes burvīgo ainavu krāsās un atdzīvināja to uz audekla.

Dzimis 1889. gada 12. augustā Encveihingenā, idilliskā vietā netālu no Vaihingenas/Encas, Kučers jau agri pamanīja savu talantu. Tēva, apmetēja meistara, ietekme un brāļa Vilhelma, cienījama glezniecības meistara, atbalsts bruģēja ceļu viņa mākslinieka karjerai.

Pēc skolas beigšanas viņa ceļš veda uz krāsu un otas triepienu pasauli kā brāļa māceklim, kurš bija divpadsmit gadus vecāks par viņu. Taču liktenis viņam bija sagatavojis lielākas lietas. 1910. gada novembrī Kučers atrada savu likteni kā skatuves gleznotājs Štutgartes Karaliskajā teātrī. Tur viņš attīstīja savu talantu un radīja dekorācijas, kas rosināja skatītāju iztēli.

Arī pēc Pirmā pasaules kara nemieriem Kučers palika uzticīgs savam arodam un atgriezās Štutgartē, kur atrada mājvietu pie savas mīļotās Matildes un viņas ģimenes Löwenstraße 83. Viņš nekad neļāva atpūsties savam mākslinieka talantam un dāvāja Degerlohas iedzīvotājiem ainavu gleznas, kurās bija iemūžināts dabas skaistums tās tīrākajā izpausmē.

Taču liktenim bija jāpaiet bēdīgam pavērsienam. 1945. gada 12. aprīlī, ceļojuma laikā uz Ālenu, Kučers kļuva par sabiedroto iznīcinoša zema augstuma gaisa uzlidojuma upuri. Viņa dzīve beidzās pārāk agri, taču viņa mantojums dzīvo to cilvēku sirdīs, kuri apbrīno viņa mākslu.

20. gadsimta 20. un 30. gadu zelta gados Kučers bieži meklēja patvērumu un iedvesmu pie Emīla Hammas ģimenes Obermusbahā. Viņš stāvēja gleznainajās nogāzēs ar otu rokā un uz mūžīgiem laikiem iemūžināja Obermusbahas skaistumu uz audekla.