Friedrich Emil Neumann

Frīdrihs Emīls Neimanis dzimis 1842. gada 7. augustā Pojerstietenā, Fišhauzenes apriņķī, Austrumprūsijā, un miris 1903. gada 4. janvārī Kaseles pilsētā. Viņš bija cienījams vācu gleznotājs, kura daiļradi raksturoja ievērojama daudzpusība un talants.

Neimanis savu māksliniecisko izglītību sāka kā students Kēnigsbergas Mākslas akadēmijā pie slavenā gleznotāja Augusta Bērendsena. Vēlāk viņš turpināja studijas Kaseles Mākslas akadēmijā pie Augusta Bromeisa. Pēc studiju beigšanas viņš sākotnēji strādāja par zīmēšanas skolotāju, bet pēc tam izveidoja veiksmīgu brīvmākslinieka karjeru.

Ceļojumos uz Norvēģiju un Holandi Neimanis varēja padziļināt savas mākslinieciskās prasmes un pilnveidot izpratni par ainavām un jūras attēliem. Pēc sava skolotāja Augusta Bromeisa nāves viņš 1881. gadā pārņēma viņa vietu Kaseles akadēmijā. Atzīstot viņa izcilās spējas, 1891. gadā viņu iecēla par profesoru.

Frīdrihs Emīls Neimans izcēlās galvenokārt kā ainavu un jūras gleznotājs. Viņa darbi, kuros bija iemūžināts dabas skaistums un krāšņums visās tās šķautnēs, pirmo reizi tika prezentēti publikai lielās izstādēs Berlīnē, Drēzdenē un Hannoverē, sākot ar 1879. gadu.

Šķiet, ka Neimana mākslinieciskais talants piemita arī viņa dēliem – māksliniekiem Ernstam un Hansam Neimanam. Abi dēli arī bija studējuši glezniecību un tādējādi veicināja Neimaņu dzimtas mākslinieciskā mantojuma turpināšanu.