Friedrich Georg Papperitz

Frīdrihs Georgs Papperics (Friedrich Georg Papperitz), dzimis 1846. gada 3. augustā Drēzdenē un miris 1918. gada 26. februārī Minhenē, bija daudzpusīgi talantīgs vācu mākslinieks, kurš darbojās glezniecības, dzejas un tēlniecības jomā.

Viņa mākslinieciskā attīstība sākās Drēzdenē, kur viņš attīstīja savas prasmes J. C. C. Dāla vadībā, un vēlāk Minhenē pie Karla Rottmaņa. No 1838. līdz 1841. gadam viņš uzturējās Romā, vēlāk ceļoja pa Norvēģiju un Spāniju, kur smēlās turpmāku iedvesmu.

Gustavs Frīdrihs Papperics, Frīdriha Georga Papperica tēvs, pats ainavu gleznotājs, dzimis Drēzdenē 1813. gada 27. janvārī un miris tajā pašā pilsētā 1861. gada 16. janvārī. Pateicoties tēvam, Frīdrihs Georgs jau agrā bērnībā saskārās ar mākslas pasauli un guva vērtīgus iespaidus par tādiem māksliniekiem kā Ernsts Hēnelis, Jūlius Hībners, Roberts Reiniks, Ludvigs Rihters un Johanness Šillings. No 1861. līdz 1864. gadam viņš mācījās Drēzdenes Mākslas akadēmijā, bet pēc patstāvīgu studiju perioda no 1866. līdz 1868. gadam viņš iestājās Antverpenes akadēmijā, kur viņu īpaši iespaidoja Rubensa un van Dika darbi. Septiņu mēnešu laikā viņš uzturējās Parīzē.

1870. gadā viņš pārcēlās uz Minheni un drīz pēc tam tika iesaukts par karavīru Francijas-Prūsijas karā. Pēc kara beigām viņš uz visiem laikiem apmetās uz dzīvi Minhenē. Viņa ceļojumi viņu aizveda uz dažādām Eiropas pilsētām, tostarp Parīzi, Londonu, Holandi, Šveici un Itāliju. Savos agrīnajos daiļrades posmos viņš galvenokārt pievērsās vēsturiskām un mitoloģiskām tēmām, piemēram, darbā “Ierašanās pazemes pasaulē”. Vēlākajos gados viņš pievērsās portretu glezniecībai un rakstīja arī dzeju. 1896. gadā viņam tika piešķirts Karaliskā profesora tituls.