Jakob Edwin Bachmann
Jakobs Edvīns Bachmans dzimis 1873. gada 18. augustā Cīrihē kā cienījama jurista un pazīstama krimināllietu advokāta dēls. Skolas gadus viņš pavadīja Cīrihē, taču jau agri izpaudās viņa tieksme pēc jaunrades, kas galu galā viņu pamudināja apgūt litogrāfijas mākslu. Pēc apmācības pabeigšanas viņš ceļoja un atrada darbu, kas atbilda viņa mākslinieciskajām dotībām. Būdams aizrautīgs dabas brīnumu apbrīnotājs, viņš katru brīvo brīdi pavadīja slavenās mākslas akadēmijās Leipcigā un Minhenē. Vēlāk viņš papildināja savas zināšanas, pavadot laiku Parīzē, kur studēja glezniecību un zīmēšanu École des Beaux-Arts.
Pēc atgriešanās Šveicē viņš apprecējās ar Paulīnu Leonhardu un izveidoja ģimeni. Šajā laulībā dzima viņa bērni Ģertrūde, Edvīns Pauls un Edvīns Karls. Vienlaikus viņš pārņēma prestižā dekoratīvās un teātra glezniecības uzņēmuma Pfister+Meier vadību Rihtersvilā, bet privātajā dzīvē arvien vairāk laika veltīja glezniecībai. Viņš kopēja slavenu meistaru gleznas, veidoja mirušo portretus pēc fotogrāfijām klientiem un galu galā izveidoja savu stilu, kas aptvēra ainavas, klusās dabas un reliģiskas ainas.
1913. gadā viņš saņēma pasūtījumu gleznot sakrālās gleznas Rihtersvilas jaunajai baznīcai, kas vēl vairāk palielināja viņa māksliniecisko atpazīstamību. Pirmā pasaules kara laikā viņa māksliniecisko darbību pārtrauca dienests armijā, un uzņēmuma Pfister+Meier slēgšana, ko izraisīja piegādes problēmas no ārzemēm, pasliktināja viņa finansiālo stāvokli. Viņa pirmās sievas Paulīnes nāve 1915. gadā un tai sekojošā radošā krīze lika viņam kļūt pazīstamam kā “pelēkajam Bachmanam”, jo viņa gleznās tagad bija maz gaismas un viņam nācās cīnīties ar iekšējām šaubām.
Gadu pēc Paulīnes zaudējuma Jakobs Edvīns apprecējās ar medmāsu Fanniju Flušu, ar kuru viņam bija pieci dēli: Hanss, Valters, Verners, Hermanis un Rūdolfs. Savas otrās sievas iedvesmots, Bachmans pēc kara beidzot pievērsās gleznošanai un kopā ar ģimeni pārcēlās uz Vīzenu, kur pētīja dabu un kalnu ainavas ap Valenas ezeru un iemūžināja tās audeklā. Viņa interese par cilvēkiem un dzīvniekiem lika viņam intensīvi pievērsties portretu un figūru glezniecībai.
1923. gadā viņš atrada darbu uzņēmumā Alois Eberhard, Theatermalerei, Weesen, kur varēja turpināt attīstīt savu māksliniecisko jaunradi. Ģimene un gleznošana bija viņa dzīves mērķis, un viņa kā portretista prasmes tika arvien vairāk novērtētas. 1929. gadā ģimene pārcēlās uz Pfēfikonu pie Cīrihes ezera, kur Bachmans turpināja savu māksliniecisko darbību, un daudzi viņa darbi tika izsūtīti pa visu pasauli pastkaršu veidā.
Vēl vienu triecienu 1940. gadā viņam sniedza otrās sievas Fanijas nāve. Viņš dzīvoja un strādāja viens līdz 1947. gadam, kad pārcēlās pie dēla Vernera un viņa ģimenes uz Freienbach SZ. Pie molberta viņš intensīvi gleznoja līdz 1952. gadam un beidzot nomira 1957. gada janvārī 84 gadu vecumā. Pēdējo atdusas vietu viņš atrada līdzās sievai Fannai Volleraunas protestantu kapsētā.
Jakobs Edvīns Bachmans atstāja iespaidīgu māksliniecisko mantojumu, un viņu pēcnāves laikā godināja piemiņas izstādēs, tostarp 1985. gadā Pfēfikonā/SZ. Viņš bija Edvīna Paula Bachmaņa, Edvīna Kārļa Bachmaņa un Hermaņa Bachmaņa tēvs, kā arī Ursula, Vernera un Annas Marijas vectēvs.