Ludwig von Hofmann
Ludvigs fon Hofmans (Ludwig von Hofmann, * 1861. gada 17. augusts Darmštatē, † 1945. gada 23. augusts Pilnicā pie Drēzdenes) bija ievērojams vācu gleznotājs, grafiķis un dizainers. Viņa darbos, kas tapuši sešu desmitgažu laikā, apvienoti simbolisma un jūgendstila elementi, kā arī vērojama citu laikmetīgās mākslas virzienu – no historisma līdz jaunajam objektivismam – ietekme. Hofmans bija “Jaunās Veimāras” kustības aizsācējs.
Viņš bija Prūsijas valstsvīra Karla Hofmana dēls, kurš no 1872. līdz 1876. gadam bija Hesenes Lielhercogistes premjerministrs un 1882. gadā kā tirdzniecības ministrs Bismarka kabinetā tika paaugstināts par iedzimto muižnieku. Viņa tēvoči bija gleznotāji Rūdolfs un Heinrihs Ferdinands Hofmaņi.
Hofmans 1883. gadā uzsāka studijas Drēzdenes Mākslas akadēmijā un turpināja mācības pie Ferdinanda Kellera Karlsrūes Mākslas akadēmijā. 1889. gadā viņš studēja Žuljana akadēmijā Parīzē, ietekmējoties no tādiem franču māksliniekiem kā Pjērs Puviss de Šavans un Pols Albērs Besnārs.
No 1890. gada Hofmans strādāja kā brīvmākslinieks Berlīnē un bija “Vienpadsmit mākslinieku grupas”, kurā bija arī Makss Klingers un Makss Lībermans, dalībnieks. No 1894. līdz 1900. gadam viņš daudz laika pavadīja Romā un savā villā netālu no Fjezolas, kas veidoja viņa māksliniecisko redzējumu par modernu Arkādiju. No 1895. gada Hofmans veidoja daudzas ilustrācijas jūgendstila žurnālam “Pan”. Starptautiskajā mākslas izstādē Berlīnē 1896. gadā viņš saņēma nelielu zelta medaļu un 1898. gadā kļuva par “Berlīnes Secesijas” biedru. 1899. gadā viņš apprecējās ar savu māsīceni Eleonoru Kekulē fon Stradonicu.
1903. gadā Hofmanu iecēla par profesoru Veimāras Lielhercogistes mākslas skolā, kur viņš bija daļa no mākslinieciskā avangarda Harija grāfa Keslera un Henrija van de Veldes aprindās un kļuva par nozīmīgu “jaunās Veimāras” kustības pārstāvi. Viņa skolnieku vidū bija arī Hanss Arps un Ivo Hauptmans. Viņu saistīja cieša draudzība ar Gerhartu Hauptmani, ar kuru kopā viņš 1907. gadā devās ceļojumā uz Grieķiju. Viņš sadarbojās ar van de Veldi vairākos celtniecības projektos.
1916. gadā Hofmans kļuva par monumentālās glezniecības profesoru Mākslas akadēmijā Drēzdenē. Starp viņa nozīmīgākajiem darbiem šajā periodā ir Vācijas bibliotēkas lasītavas projekts Leipcigā (1919). Viņš ilustrēja arī literāros darbus, tostarp Leopolda Cīglera Odisejas tulkojumu un Gerharta Hauptmaņa Hirtenlied.
20. gadsimta 20. un 30. gados Hofmans nedaudz atkāpās no sabiedrības redzesloka. Daži viņa darbi 1937. gadā tika nosodīti kā “deģenerāta māksla”, bet citus turpināja izstādīt. 1941. gadā viņam tika piešķirta Gētes medaļa par mākslu un zinātni. Hofmans nomira 1945. gadā Pillnicā un tika apglabāts Maria am Wasser baznīcas kapličā Drēzdenē-Hosterwitzā.
Ludvigs fon Hofmans bija Vācijas Mākslinieku savienības biedrs. Viņa cienītāju un kolekcionāru vidū bija Austroungārijas ķeizariene Elizabete, mecenāts Augusts Freiherrs fon der Heidts, izdevējs Rūdolfs Mosse un mākslas vēsturnieki Heinrihs Volflins un Vilhelms fon Bode. Rainers Marija Rilke 1898. gadā veltīja Hofmanam dzejoļu ciklu “Die Bilder entlang”, ko iedvesmojuši Hofmana zīmējumi. Arī Tomass Manns novērtēja Hofmaņa darbus un iedvesmojās no tiem, lai uzrakstītu romānu “Burvju kalns”. Hofmaņa glezna “Avots” līdz pat viņa nāvei karājās Manna kabinetā. Hugo fon Hofmannštāls uzrakstīja priekšvārdu Hofmaņa grafikas portfolio “Tänze” (1905).