Otto Vautier

Otto Adolfs Pols Votjē dzimis 1863. gada 9. septembrī Diseldorfā un miris 1919. gada 13. novembrī Ženēvā. Viņš bija slavens šveiciešu gleznotājs, kura slava galvenokārt izpaudās kā iespaidīgi sieviešu portreti.

Būdams gleznotāja Benžamina Votjē un viņa sievas Bertas, dzimušas Ēleres, trešais dēls, Otto Votjē ieguva izglītību, kas viņu virzīja mākslas virzienā. Skolā viņš mācījās reālģimnāzijā Klosterstrasse, Diseldorfā, līdz 1882. gadam. Tieši šajā kultūras vidē pamodās viņa gleznotāja talants. Tāpat kā viņa vecākais brālis Karls, viņš uzsāka mākslas ceļu un pievērsās glezniecībai. Lai pilnveidotu savu meistarību, viņš devās uz Minhenes Mākslas akadēmiju un kļuva par Friča fon Udes (Fritz von Uhde) studentu. Šajā laikā viņš nodibināja nozīmīgus mākslinieciskus kontaktus, tostarp tikās ar Leopoldu fon Kalkreutu un nodibināja saikni ar Dahau mākslas aprindām.

Aptuveni 1889. gadā, uzturoties Parīzē, viņš sadevās rokās ar gleznotāju Ernestu Bīleru. Šī tikšanās aizveda Vautjē uz Valē, precīzāk, uz Saviēzi un Evolēnu, kur viņš intensīvi mācījās ainavu glezniecību Saviēzes skolā. Viņa mākslinieciskā aizrautība izpaudās arī pedagoģiskajā darbībā, kad viņš no 1902. līdz 1903. gadam mācīja gleznošanas amatu savam brāļadēlam Oto fon Vātijenam. Ženēvas gleznotāji Alfrēds Refuss (Alfred Rehfous, 1860-1912) un Džons Pjērs Simonē (John-Pierre Simonet, 1860-1915) izšķiroši ietekmēja Vautjē un mudināja viņu 1906. gadā apmesties uz dzīvi Ženēvā.

No 1915. līdz 1917. gadam Otto Vautjē nodibināja Groupe du Falot – mākslas kopienu, kas nodarbojās ar sieviešu un jutekliskās mīlestības tematiku. Vautjē prezentēja savus darbus tādos slavenos mākslas centros kā Ženēva, Cīrihe un Parīze. Pasaules izstādē Parīzē 1900. gadā viņš tika apbalvots ar bronzas medaļu, kas bija viņa izcilo māksliniecisko sasniegumu apliecinājums. No 1901. līdz 1903. gadam viņš ieņēma Šveices gleznotāju, tēlnieku un arhitektu biedrības prezidenta amatu, kas bija atzinība par viņa vadošo lomu mākslas pasaulē.

Otto Vautjē bija precējies ar Luīzi Mariju, dzimušu Šnellu. Šajā laulībā dzima divi dēli – Otto Vautjē jaunākais (1893-1918) un Bendžamins Vautjē jaunākais (1895-1974), kuri arī pievērsās glezniecībai. Otto Vautjē nomira 1919. gadā, atstājot iespaidīgu mantojumu mākslas pasaulē.