Pierre Boffin
Pjērs Bofēns, kurš dzimis ar mākslinieka vārdu Hugo Jozefs Vincs, dzimis 1907. gada 30. novembrī Āhenē un miris 1992. gadā Vērdē. Viņš bija talantīgs franču-vācu gleznotājs, kas pazīstams ar savu ieguldījumu ekspresīvā reālisma mākslā. Sakarā ar viņa darbu aizliegumu 20. gadsimta 40. gados viņš pieder pie “zudušās paaudzes” grupas.
Pjērs Bufēns nāca no atšķirīgas kultūras vides – viņa māte bija no Vervjē, Francijā, bet tēvs no Švarcvaldes. Mākslas pasaulē viņš nostiprinājās ar mākslinieka vārdu Pjērs Bofēns. Nacionālsociālisma laikmets Bofīnam un daudziem viņa kolēģiem radīja mākslas blokādi. Otrā pasaules kara laikā viņš nokļuva gūstā Atši, Francijā, kur tuvu sadraudzējās ar gleznotāju Augustu Filipu Hennebergeru. 1943. gadā viņš publicēja savu stāstu “Der Schmied vom Ulex”. Pēc kara amerikāņi viņu pieņēma darbā, lai rediģētu žurnālu kara gūstekņiem. Šajā laikā viņš parādījās arī kā autors un redaktors.
Bufins ilgu laiku dzīvoja Beļģijā, Francijā un Nīderlandē un intensīvi pievērsās glezniecībai. Sākotnēji viņš bija pašmācītājs, bet pēc tam savas prasmes attīstīja Antoni Klavē vadībā Parīzē. Viņš mācījās Parīzes Nacionālajā dekoratīvās mākslas augstskolā (École nationale supérieure des arts décoratifs de Paris) – iestādē, kurā mācīja arī tādi slaveni mākslinieki kā Fernāns Ležē un Leons Dabo. Bofēns vairākus gadus pavadīja Parīzē, pēc tam turpināja mācības pie holandiešu gleznotāja Henrija ten Holta un apmeklēja viņa glezniecības klasi Bergenā. Šajā laikā viņš padziļināja savas prasmes krāsu un krāsu palešu izmantošanā. Rakstnieks Teodors Seidenfadens savā veltījumā Bofīnam pieminēja viņu kopīgo darbu Alteā.
Viņa pirmā izstāde notika 1947. gadā Parīzē, Salon des Indépendants, un tā izraisīja sensāciju ar savu ekspresīvo reālismu. No 1952. līdz 1970. gadam Parīzē sekoja vēl vairākas izstādes, tostarp Nacionālajā daiļās mākslas institūtā (Société Nationale des Beaux Arts), Ekspozīcijā Decouvrir, Salonā “Artiste Francais” un Salonā Teeres Latines. Šajā laikā viņu pārstāvēja tādas galerijas kā Galerie Main Montparnasse, Galerie Marseille Parīzē un Galerie Foyer des Artistes. Pēc tam viņš trīs gadus pavadīja Diseldorfas Mākslas augstskolā, kur Rolfa Sakenheima vadībā papildināja savas zināšanas glezniecībā, brīvajā grafikā un scenogrāfijā. Šajā posmā Bufins pastiprināja savus centienus grafikas un grafikas jomā. Viņš apmeklēja arī mākslas vēstures kursus pie profesora Heinriha Teisinga.
Londonā viņa darbi tika izstādīti kopā ar Heissiāla un Žorža Delplanka darbiem. Daudzi viņa darbi nonāca privātkolekcijās un nodrošināja viņam iztikas līdzekļus. Septiņdesmitajos gados Bufins arvien vairāk pievērsās Vācijai. Viņa darbi līdz 20. gadsimta 80. gadu beigām tika eksponēti starptautiskās izstādēs, piemēram, mākslas izstādē Kirnā, “Villa Engelhard” Diseldorfā un filmu festivālos Ženēvā un Strasbūrā.
Viņa grafikas darbus pārstāvēja Galerie Moderne II Briselē, savukārt gleznas tika izstādītas Galerie Schöppe Minhenē un Galerie Campo Antverpenē. Pat būdams 80 gadu vecumā, Bufins organizēja savu darbu prezentāciju Krievijai, kas 1988. gadā notika Viļņā, Lietuvā, un izpelnījās lielu ievērību.
Līdz pat savai nāvei 1992. gadā Pjērs Bofēns dzīvoja Vērdē pie Lejreinas, kur Bahnhofstrasse 153 atradās arī viņa darbnīca.
Savos agrīnajos darbos Bofēns galvenokārt pievērsās ainavu glezniecībai. Ainavas atmosfēras tveršana un vietas un gaismas saspringtā mirkļa interpretācija bija viņa darbos bieži atkārtojošās tēmas. Tomēr galveno uzmanību viņš pievērsa cilvēku attēlojumam, kurā uzsvēra iekšējo emociju un ārējā izskata mijiedarbību. Viņa figūras nekad netika reducētas līdz idealizētam skaistumam; drīzāk Bofins attēloja savus tēlus ar lielu zinātkāri un tiešumu. Viņam bija raksturīga izteiksmīga, spēcīga un meistarīgi komponēta krāsu palete.
Viņa darbos ar erotiskiem motīviem atspoguļojās jutekliska kontemplācija, kas nereti tika apvienota ar dziļāku simbolismu un seksualitātes nozīmi. Viņa vēlīnajos darbos atklājās arī radikāla konfrontācija ar aktuālajiem politiskajiem notikumiem, kurus viņš tieši un izaicinoši pārnesa uz audekla.
Bofins izmantoja arī kokgriezumu un linogriezumu tehniku. Mākslas tirgū ir zināmi tikai daži maza formāta akvareļi. Lielākā daļa Bofina darbu ir privātīpašumā. Visu Bofina mākslas mantojumu, tostarp eļļas gleznas, akvareļus, zīmējumus un grafikas, kā arī viņa izstāžu dokumentāciju un dzejoļu oriģinālus un veltījumus no viņa draugu loka pārvalda KunstKontor Vīsbādenē.